Infekcijas

Bībelē biežāk pieminētā infekcijas slimība ir spitālība jeb lepra (vairāk par šo slimību lasiet šeit: https://lv.wikipedia.org/wiki/Lepra). Ar vārdu „spitālība”, iespējams, tika apzīmētas arī citas infekciozas ādas saslimšanas, un šīs slimības sakarā dotie norādījumi daļēji attiecināmi arī uz citām infekcijām.

Aizdomu gadījumā par saslimšanu, cilvēkam bija jādodas pie priestera (mediķu profesijas vēl nebija).

Bībele saka: “Ikvienu, kam uz ādas ir pampums, kreve vai balts plankums un tas ādā vēršas par spitālības sērgu, lai ved pie priestera Ārona vai pie kāda no viņa dēliem priesteriem.” (3. Mozus 13:2)

Priesteri bija apmācīti izvērtēt simptomus un lemt par tālāko rīcību.

Bībele saka: „Priesteris lai apskata sērgu, kas uz ādas, un, ja sērgas vietā mati ir izbalojuši un ja sērgas vieta ir dziļāka par ādu, lai priesteris pēc apskates atzīst viņu par nešķīstu!” (3. Mozus 13:3)

Neskaidros gadījumos cilvēkam tika noteikta piespiedu karantīna ar atkārtotu apskati pēc 7 un pēc 14 dienām.

Bībele saka: „Ja plankums viņa ādā ir balts un pēc izskata nav dziļāks par ādu un mati nav izbalojuši, lai priesteris ieslēdz sirdzēju uz septiņām dienām. Septītajā dienā lai priesteris viņu apskata, un redzi – ja sērga nav mainījusies, ja sērga nav izplatījusies uz ādas, tad lai priesteris ieslēdz viņu vēl uz septiņām dienām. Septītajā dienā lai priesteris viņu apskata vēlreiz, un redzi – ja sērga ir blāvāka, ja sērga uz ādas nav izplatījusies, lai priesteris atzīst viņu par šķīstu, tas bijis tikai pampums, lai viņš mazgā savas drānas un ir šķīsts.” (3. Mozus 13: 4-6)

Ja pārbaude apstiprināja saslimšanu ar spitālību, cietušais tika izolēts no sabiedrības un viņam bija pienākums brīdināt ikvienu, kas tam tuvojās.

Bībele saka: „Spitālīgais, kam sērga, – viņa drānas lai tiek saplēstas, viņa galva lai ir nesukāta, viņa augšlūpa lai ir apsegta, un viņš lai kliedz: nešķīsts, nešķīsts! Visu laiku, kamēr viņam ir sērga, tas paliek nešķīsts. Viņš ir nešķīsts – lai dzīvo viens, miteklis tam lai ir ārpus nometnes!” (3. Mozus 13:41-46)

Specifiskas ārstēšanas spitālībai nebija, tomēr bija izveseļošanās (un/vai dievišķas dziedināšanas) gadījumi. Izveseļošanās apstiprināšana atkal bija priestera ziņā.

Bībele saka: „Šis ir likums par spitālīgo viņa šķīstīšanās dienā. Viņu lai ved pie priestera. Lai priesteris iziet ārpus nometnes un lai priesteris apskata, un redzi – ja spitālīgais ir dziedēts no sērgas, tad priesteris lai pavēl priekš šķīstāmā ņemt divus dzīvus, šķīstus putnus, ciedru koku, purpuru un īzapu. Lai priesteris pavēl nokaut vienu putnu māla traukā virs tekoša ūdens. Lai ņem dzīvo putnu, ciedru koku, purpuru un īzapu un iemērc tos kopā ar dzīvo putnu tā putna asinīs, kas nokauts virs tekoša ūdens. Lai slaka pār šķīstāmo septiņas reizes un tad atzīst viņu par šķīstu, un palaiž vaļā dzīvo putnu. Lai šķīstāmais mazgā savas drānas, noskuj matus un mazgājas ūdenī un pēc tam lai iet uz nometni, bet mīt ārpus savas telts vēl septiņas dienas. Septītajā dienā lai viņš noskuj visus matus uz galvas, arī bārdu un uzacis un noskuj visus savas miesas matus, lai mazgā visas savas drānas un mazgā ūdenī miesu, tad viņš būs šķīsts!” (3. Mozus 14:2-9)

Arī ķermeņa izdalījumi varēja liecināt par infekciozu saslimšanu. Šādos gadījumos pašam cietējam un visiem, kas ar viņu bija nonākuši tiešā vai netiešā kontaktā, bija jāveic stingri higiēnas pasākumi.

Bībele saka: „Runājiet uz Israēla dēliem un sakiet tiem: ja kādam tek no miesas, tas, kas iztek, ir nešķīsts! Tam, kam tek, ar nešķīstību ir šādi – vai viņam no miesas tek vai mitējies tecēt, viņš ir nešķīsts. Ik gulta, kur gulējis tāds, kam tek, un viss, uz kā tāds sēdējis, ir nešķīsts. Ikviens, kas pieskaras tā gultai, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Kurš sēž uz kaut kā, kur sēdējis tas, kam tek, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un lai paliek nešķīsts līdz vakaram. Kas pieskaras tādam, kam tek, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Ja tāds, kam tek, ir uzspļāvis šķīstam, lai tas mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Segli, kuros jājis tas, kam tek, ir nešķīsti. Kas pieskaras jebkam, kas zem tāda bijis, lai paliek nešķīsts līdz vakaram, un kas ko tādu nesis, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Ikviens, kas pieskāries tādam, kam tek, un nav nomazgājis rokas ūdenī, lai mazgā savas drānas un mazgājas ūdenī, un paliek nešķīsts līdz vakaram. Lai sasit visus māla traukus, kam pieskāries tāds, kam tek, bet koka traukus lai izmazgā ar ūdeni. Kad tas, kam tek, kļuvis vesels, lai viņš noskaita septiņas dienas savai šķīstīšanai un mazgā savas drānas, un mazgā savu miesu tekošā ūdenī, tad viņš ir šķīsts!” (3. Mozus 15:2-13)

Tautai atkārtoti tika piekodināts izturēties pret šiem un citiem līdzīgiem priekšrakstiem ļoti nopietni. Tā nebija izvēles, bet obligāti, ar likumu noteikta uzvedības shēma infekciju ierobežošanai, kas arī sekmīgi darbojās.

Bībele saka: „Piesargies no spitālības sērgas un sargies ļoti, dari visu, kā norādīs levītu priesteri, kā es tiem esmu pavēlējis, – ievērojiet un pildiet to!” (5. Mozus 24:8)

Bībelē atrodami arī specifiski noteikumi par atsevišķu dzīvnieku un putnu sugu lietošanu uzturā, kā arī saskarsmi ar tiem. Viens no šo priekšrakstu mērķiem bija inficēšanās riska mazināšana, un šo principu ignorēšana dažās kultūrās mūsdienās, iespējams, veicina infekciju (gan bakteriālo, gan vīrusu) pārnesi no dzīvniekiem uz cilvēkiem.

Bībele saka: „Sakiet Israēla dēliem: šie ir dzīvnieki, ko no visiem zemes zvēriem jūs varat ēst, – visus, kam šķelti nagi, uz pusēm pāršķelti nagi, un kas atgremo – tos ēdiet. Taču šos no atgremotājiem un tiem, kam šķelti nagi, neēdiet – kamieli, jo tas gan atgremo, bet tam nav uz pusēm pāršķeltu nagu; tas jums nešķīsts! Un klinšu āpsi, jo tas gan atgremo, bet tam nav šķeltu nagu; tas jums nešķīsts! Un zaķi, jo tas gan atgremo, bet tam nav šķeltu nagu; tas jums nešķīsts! Un cūku, jo tai gan ir šķelti nagi, uz pusēm pāršķelti nagi, bet gremot tā neatgremo; tā jums nešķīsta! Viņu gaļu jūs neēdiet un maitas neskariet – tie jums nešķīsti! Šos jūs varat ēst no visa, kas ūdenī, – visus gan jūrās, gan upēs, kam spuras un zvīņas, tos ēdiet! Bet, kam gan jūrās, gan upēs nav spuru un zvīņu, no visiem ūdeņu kustoņiem un no visām dzīvām būtnēm, kas jūrās, – tas jums riebīgs! Tas lai jums ir riebīgs, viņu gaļu neēdiet, un to maitas lai jums ir riebīgas! Visi, kas ūdeņos un kam nav spuru un zvīņu, – tie jums riebīgi! Un šie jums ir riebīgi no spārnaiņiem, neēdiet šos, tie ir riebīgi – ērglis, jūras ērglis, melnais ērglis un klijāns, un visu veidu vanagi, un visu veidu kraukļi, un strauss un dzeguze, un kaija, un visu veidu piekūni, un ūpis, un zivju dzenis, un pūce, un dumpis, un pelikāns, un maitu lija, un stārķis, un visu veidu gārņi, un pupuķis, un sikspārnis. Visi spārnotie kukaiņi, kas tek uz četrām, – tie jums riebīgi! Taču no spārnainajiem kukaiņiem, kas tek uz četrām, jūs varat ēst tos, kam virs stilbiem ir ciskas, lai ar tām lēktu pa zemi. No tiem jūs varat ēst šos – visu veidu siseņus, spārnsiseņus, cikādes un sienāžus. Bet citi spārnainie kukaiņi, kam četras kājas, – tie jums riebīgi! No tiem jūs kļūstat nešķīsti – ikviens, kas pieskaras to maitām, paliek nešķīsts līdz vakaram. Un ikviens, kas nesis kādu no to maitām, lai mazgā savas drānas, – tas paliek nešķīsts līdz vakaram. Visi lopi, kam šķelti nagi, bet nav pāršķelti uz pusēm un kas neatgremo, – tie jums nešķīsti, un katrs, kas tādam pieskaras, kļūst nešķīsts. Un tie četrkāju zvēri, kas staigā uz ķepām, – tie jums nešķīsti, ikviens, kas pieskaras to maitām, – nešķīsts līdz vakaram. Un, kas nesis tāda maitu, lai mazgā savas drānas, bet paliek nešķīsts līdz vakaram, jo tie jums nešķīsti! Un no rāpuļiem, kas rāpo pa zemi, šie jums ir nešķīsti – kurmis un pele, un visu veidu ķirzakas, un gekons, un krokodils, un varans, un smilšu varans, un hameleons. Šie jums ir nešķīsti no tiem, kas rāpo, – kas tiem pieskaras, kad tie ir beigti, tas nešķīsts līdz vakaram. Viss, kam kāds no tiem beigts uzkritis, ir nešķīsts; visi koka trauki, drānas, āda vai maiss – viss, kas tiek lietots kādam darbam, lai tiek likts ūdenī, un tas paliek nešķīsts līdz vakaram, pēc tam tas ir šķīsts. Ja kāds no tiem iekrīt māla traukā – trauks un viss, kas tajā, top nešķīsts! To trauku tu sadauzi! Viss ēdiens, ja pār to lej ūdeni no tāda trauka, top nešķīsts, un visi dzērieni, kas tādā traukā, ir nešķīsti. Viss, kam uzkrīt to maitas, top nešķīsts – krāsns un pavards lai tiek izjaukti, jo tie ir nešķīsti, – jums lai tie nešķīsti! Tikai avots vai aka, kur ūdens, paliek šķīsts. Kas pieskarsies to maitām, kļūs nešķīsts! Ja to maita uzkrīt sējamai sēklai – tā ir šķīsta. Bet, ja sēkla ir aplieta ar ūdeni un tai uzkrīt kāda to maita, – tā jums nešķīsta! Ja nobeidzas kāds lops, ko jūs varat ēst, un kāds pieskaras tā maitai, tas ir nešķīsts līdz vakaram. Kas ēdis tā maitu, lai mazgā savas drānas, bet viņš paliek nešķīsts līdz vakaram, un, kas nesis tādu maitu, lai mazgā savas drānas, bet viņš paliek nešķīsts līdz vakaram. Un visi rāpuļi, kas rāpo pa zemi, – tie jums ir riebīgi, tie nav ēdami! Visus, kas lien uz vēdera, un visus, kas iet uz četrām, arī visus daudzkājus no visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemi, – tos neēdiet, jo tie ir riebeklība! Nepadariet sevi riebīgus ar visiem rāpuļiem, kas rāpo, nedariet sevi nešķīstus ar tiem, nekļūstiet no tiem nešķīsti,  jo es esmu Kungs, jūsu Dievs, tādēļ svētieties un esiet svēti, jo es esmu svēts – nepadariet sevi nešķīstus ar rāpuļiem, kas mudž uz zemes, jo es esmu Kungs, kas jūs izveda no Ēģiptes zemes, lai būtu jums par Dievu, – esiet svēti, jo es esmu svēts!” Šis ir likums par lopiem, putniem un dzīvām būtnēm, kas mudž ūdeņos, un par dzīvām būtnēm, kas rāpo pa zemi. Nošķiriet nešķīstu no šķīsta – dzīvnieku, kas ēdams, no dzīvnieka, kas nav ēdams!” (3. Mozus 11:2-47)

(Piezīme: Klinšu āpša un zaķa pieskaitīšana atgremotājiem nav zinātniski pareiza. Iespējams, šeit ir vienkārši atsauce uz viņu izskatu ēdot – viņu barības košļāšana ārēji līdzīga atgremotājiem.)